Mūsu stāsts
Šobrīd galvenais saimniekošanas virziens ir augu vākšana dabīgi apsaimniekotās pļavās, mežos, purvos un ēdamo ziedu, augu, garšaugu audzēšana, realizēšana svaigā un pārstrādātā veidā. Skaists un garšīgs ēdiens un ēdiena kultūra vienmēr ir bijis mūsu ģimenes rituāls un tradīcija. Jau visu līdzšinējo dzīvi, neapzināti esam tuvojušies savam pašreizējam dzīves ritumam.
Kā tas sākās
Klikšķis bija tajā brīdī, kad 2019. gada jūlijā, vietējās rīcības grupas Zied Zeme rīkotajā mājražotāju LocalCraft Up nometnē, pavārs Juris Latišenoks, burbuļojot katliem un šķindot vākiem, jautāja: “Vai kāds negribētu restorāniem audzēt ēdamos ziedus?” Divas dienas padomājot, sapratām, ka MĒS gribam, un apstaigājot savu pagalmu un pļavas, atradām tik daudz ēdamas un skaistas lietas!
Kā tas turpinājās
Ar piedāvājumu aizbraucām pie Jura, un tad, soli pa solim, iepazinām arvien vairāk pavārus un restorānus, ar kuriem vēl arvien ir cieša sadarbība. Mūsu pamatprincips ir izmantot sezonālo, kaut arī tas ir pieejams tikai vienu dienu. Un atrast to īpašo, acīm redzamo – nepamanāmo, unikālo, skaisto, neparasto…
Augu audzēšana sākas jau agrā pavasarī.
Dažām sēkliņām vajag daudzus mēnešus un īpašu uzmanību.
Vēsture
Dzimtas stāsts
IEVA: Mana vecvecmāmiņa Milda Siliņa rakstīja tā: Ar savu vīru, Mārtiņu, iesākām saimniecību 1919 gadā. Bijām jauni, un tikko precējušies. Kāda veca tante, kas mums abiem rada bija, dāvāja mums savu saimniecības zemi, un ēkas, ko vācu armija aizejot bija nodedzinājusi un izpostījusi. Bija palikuši tikai dzīvojamās mājas sarkani ķieģeļu mūri. Mēs noslēdzām pirkšanas – pārdošanas kontraktu par Rundukšu Jēkabu, tagad Siliņu māju iegādi, 3000 rubļu vērtībā. Iepriekš minētā pirkuma summa maksājama šādā kārtā - laulātie draugi, Milda un Mārtiņš Siliņi, apņemas uzturēt Edi Siliņu, līdz viņas miršanas dienai, un katru gadu apgādāt ar 10 pūriem rudzu, 8 pūri miežu, 8 pūri auzu, 10 podi gaļas, nodrošināt Edes govei barību un ganības, pus pūrvietas kartupeļu un trešdaļ pūrvietas dārza, vienu istabu, kura pārbuvēta un apkurināma, un maksā skaidrā naudā 525 rubļi līdz tantes miršanas dienai. Zeme bija krūmiem apaugusi un tranšeju grāvjiem caurrakta. Pirmā mājvieta, kur piedzima arī vecākais dēls, bija vistu kūtiņa pie lielā ozola. Grūti bija iesākt saimniekot, jo jābūvē ēkas, jāgādā inventārs, lai zemi varētu kopt un strādāt. Valdība izsniedza naudas pabalstu, kurš pēc gadiem bija jānomaksā. Naudas kursam mainoties, parādi palika lielāki, tad vēl divi pilnīgas neražas gadi. Saimniecība atrodas purvainā vietā, no slapjuma viss iznīka. Saimniecība nonāca lielās grūtībās, pat līdz izpārdošanai. Turējām par goda lietu, savu sūro darbu neizlaist no rokām. Izpārdevām lopus, daļu parādus nomaksājām un cīnījāmies tālāk.
Manai vecmāmiņai Ainai bija skaistas bērnības atmiņas. Man nebija mīļāku stāstu, ko bērnībā klausīties. Par gardiem ēdieniem, ko mamma taisījusi. Par ganiņa gaitām un kāju sildīšanu govs pļekās, par kumeļa samtaino purnu un viņa nedarbiem izstrēbjot viesībām sagatavoto katlu ar vaniļas mērci, par zāli, kas vasaras dienā, pēc pērkona negaisa pielijusi, bija tik silta un smaržīga.
Nāca atkal kara gadi, svešas varas, kas atņēma iekopto saimniecību un ģimeni aizsūtīja uz Tāliem austrumiem.
Bet nemainīgs palika viens, mīlestība un ilgas pret zemi. Lai kur tā būtu, viņa deva briestošus un gardus augļus, iztiku un spēku.
Mūsu stāsts
IEVA: Mans pilsētas bērna sapnis bija dzīvot laukos. Un kad 1989 gadā, mēs māju un zemi atguvām, es neredzēju to postažu, kas 50 gadu laikā bija radusies – kūtis un klētis nokurinātas malkā, māja vienlaicīgi bija kalpojusi 11 ģimenēm, viss pagalms vienos mazos, mazos šķūnīšos, krūmi un brikšņi. Toties bija zeme. Mani vecāki bija tie, kas ar buldozeru aizšķurēja padomju laika radīto postu, un pavēra jaunas perspektīvas. Un sāka visu no jauna. Es varēju ierīkot ganības saviem 12 rotaļu zirgiem, es grauzu smilgu un skatījos kā debesis mainās augustā, cik tuvas ir zvaigznes piena ceļā, cik labi garšo krūzītē ieslaukts piens. Un es biju laimīga. Ozoli, kas vecmāmiņas bērnībā bija iestādīti apkārt puķudobei, izauguši par varenu spēka avotu. Un tad bija mana pirmā pieredze ar lauku sētas dzīvniekiem. Es izmazgāju kūti, paklāju segu un gaidīju piedzimstam pirmo teliņu. Es atceros to laimes un lepnuma sajūtu, kad drīkstēju vest kaimiņu zirgu Puiku pie apaušiem, vagojot kartupeļus. Kad piekrāmējām vezumu siena, abas ar māsu noskrāpētām kājām un rokām vedām to uz kūtsaugšu. Un tad mēs nakšņojām sienā un klausījāmies, kā peles skrubinās. Bija jau arī asaras. Es atceros, kā abas ar māsu skrējām mājai ap stūri, lai ātri paslēptos no tēva un lielā Ķīnas mūra būvniecības, tik ļoti mums negribējās nest ķieģeļus. Bet tā mums tapa lielā, baltā saimniecības ēka. Kurai šobrīd, starp citu, ir būtiska un neatsverama loma mūsu saimniecībā. Tās bija vasaras, kad asarām acīs bija jābrauc atpakaļ uz pilsētu.
PĒTERIS: Es atceros sevi, puika 10 vai 11 gadi. Mēs iegādājāmies savu lauku zemi, kur kādreiz slējās lepna māja, skaistākajā vietā Latvijā, Vidzemes augstienē. Skaistums bija jāierauga, jo pirmajās vasarās nakšņošana bija teltī, vien dažu kvadrātmetru platā pļavā, krūmu brikšņājā. Bet skaistums bija! Tas bija kaut kas vairāk, kā pilsētas puika spēja nojaust. Pilna pasaule noslēpumu, gandarījums par katru izkopto un krūmājiem atņemto metru. Un aiz krūmiem pavērās viens no Latvijas dižozoliem. Bieži vasarās mēs palikām laukos divi, ar brāli vien. Ar sirpi pļāvām pļavu, rakām bedres augļu kokiem, lasījām meža avenes un zemenes ievārījumam. Romantikai nebija vietas, bet sapņojām par siltu istabiņu, kas nav katru dienu jāceļ no jauna. Un izaudzējām pašas lielākās un garšīgākās upenes.
IEVA: Kad Tu pieaudz, tad šķiet, ka bērnības sapņi ir tikai bērnības sapņi un tajos nav vieta īstajai dzīvei. Lūzuma punkts iestājās brīdī, kad tēvs aizgāja mūžībā un gadus desmit arī mēs tikpat kā uz šejieni nebraucām. Mums bija gadi aktīvās pilsētas dzīves, labi apmaksāti darbi, taču, iespējams, tieši pateicoties tiem, mēs sapratām, ka vēlamies atkal būt piederīgi laukiem un savai dzimtajai zemei. Mums bija svarīgi dot savām trīs meitām to pašu sakņu sajūtu, kas bija svarīga mums. Mēs gribējām tīru gaisu, ko elpot, un veselīgu uzturu, ko esam izaudzējuši paši. Un tamdēļ pieņēmām lēmumu atgriezties laukos, izveidot savu bioloģisko saimniecību ar bišu dravu un vēlāk jau aitu pulku.
Kad pārvācāmies uz šejieni, mēs nesākām no nulles – ir māja, ir traktors, ir ēkas, ir iekopta saimniecība.